Pirmais pasaules karš krasi mainīja sociālekonomisko un politisko situāciju mūsu reģionā, tomēr labu, lētu un ērtu mājokļu tipu meklējumi bija un palika vienlīdz aktuāls jautājums kā Krievijas impērijas nomales industriālajā Rīgā, tā Latvijas Republikas galvaspilsētā. Šos meklējumus spilgti ataino divi notikumi – 1907. gadā sarīkotā „Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde,” kā arī 20 gadus vēlāk noritējusī „Dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa,” kura vainagoja Rīgas pilsētas pašvaldības 1925. gadā pasludināto „dzīvokļu krīzi.”

19./20. gadsimta mijā Rīga attīstījās kā Krievijas impērijas rūpniecības centrs, kas noteica lielu strādniecības slāna veidošanos. Dzīve „īres kazarmās,” tuberkuloze, alkoholisms, augstā zīdaiņu mirstība un neveselīgs uzturs– šīs bija problēmas, kas nāca līdzi Rīgas kā industriālas lielpilsētas uzplaukumam, un kurām risinājumu centās rast 1907. gada jūlijā un augustā pilsētas kanālmalā noritējušās „Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uztura līdzekļu izstādes” rīkotāji.

Pasākuma centrālais notikums bija iespēja apskatīt divu strādnieku māju paraugus un 12 interjeru modeļus. Izstādes rīkotāji uzskatīja, ka pēc mazām strādnieku mājiņām varētu būt liels pieprasījums, un cerēja, ka radīsies kāda būvbiedrība, kura uzņemsies šādu mājiņu celšanu. Tomēr bija jāpaiet gandrīz divām desmitgadēm, lai ideja par mazām privātmājiņām pilsētas mazāk turīgajām ļaužu aprindām iegūtu reālāku apveidu.
Izmaiņas politiskajā un ekonomiskajā sfērā, kā arī sabiedrības modernizācija pēc Pirmā pasaules kara stimulēja pieprasījumu pēc cenas ziņā pieejamiem, bet ērtiem un higiēniskiem mājokļiem, kas būtu piemēroti augošajam vidusslānim, tomēr Rīgas dzīvojamais fonds to nespēja apmierināt, un jau 1925. gadā oficiāli tika pasludināta „Dzīvokļu krīze” un sākts darbs pie tās risināšanas. Rīgas pašvaldības darbinieki par paraugu pilsētplānošanā un komunālajā būvniecībā ņēma citu Rietumeiropas pilsētu, jo īpaši Vīnes, piemēru.

1927. gada pavasarī tika sarīkota „Dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa”. Tās laikā tika rīkoti priekšlasījumi ar pašmāju un ārzemju lektoru piedalīšanos. Noritēja diskusijas par būvniecības kreditēšanu, dzīvokļu kooperatīviem, mājokļu un piemājas dārziņu labiekārtošanu, par ģimeņu mājiņu un lielo īres namu priekšrocībām, kā arī apspriesti citi ar pilsētas un mājokļu būvniecību Latvijā un ārzemēs saistīti jautājumi.
Pilsētas realizētā mājokļu celtniecība bija tikai maza daļa no dzīvokļu krīzes risinājuma. Privātā būvniecība joprojām deva lielāko artavu dzīvojamā fonda pieaugumā. Valsts un pašvaldība racionālu mājokļu būvniecību stimulēja ar īpaši izstrādātu kredītpolitiku, kā arī piedāvājot jau gatavus ēku plānu paraugus.

Dzīvokļu krīzi 30. gadu sākumā nomainīja ekonomiskā krīze. Pazeminoties iedzīvotāju maksātspējai, samazinājās arī pieprasījums pēc mājokļiem. Ar to gan pārapdzīvoto un nehigiēnisko dzīvokļu problēma netika izskausta.

Ivita Ose  (Maģ. Vēsturē)

Ivita Ose 2009. gadā beigusi LU Vēstures un Filozofijas fakultāti, iegūstot humanitāro zinātņu maģistra grādu vēsturē. Nobeiguma darbā pievērsusies pagājušā gadsimta starpkaru perioda modernās arhitektūras izpētei Latvijā, saistot to ar sociālpolitiskiem un ekonomiskiem aspektiem. Ar priekšlasījumiem uzstājusies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kopš 2012. gada publikācijas žurnālā Latvijas Architektūra. Šobrīd strādā sociālā biznesa dizaina uzņēmumā MAMMU un nekustamo īpašumu pārvaldīšanā.