Ekonomiskais mājoklis Rīgā 20. gadsimta sākumā
[Ivita Ose]
14.11.2019. 13.00 – 14.30
Latvijas Zinātņu akadēmija
Greznie, bagātīgi rotātie centra īres nami joprojām mums atgādina par Rīgas kā industriālas Krievijas impērijas nomales pilsētas uzplaukumu 19.–20. gadsimta mijā. Tomēr lielākā pilsētnieku daļa toreiz mita mazos, pieticīgi iekārtotos nomales dzīvoklīšos. Bijušie laucinieki kļuva par pilsētas strādniekiem un īrēja necilu mitekli bez labierīcībām. Populārākais mājokļa tips bija viena istaba un caurstaigājama virtuve.
Apsviedīgākie un uzņēmīgākie laucinieki ieguva izglītību un vajadzīgās iemaņas, lai, ienākot pilsētā, kļūtu par amata meistariem – mūrniekiem, krāsotājiem, podniekiem un būvniekiem. Uzcītīgākie un taupīgākie no viņiem paši kļuva par namsaimniekiem.
Bijušais Tukuma puses saimnieka dēls Mārtiņš Sprosts apguva būvnieka un grāmatveža prasmes un darbojās kā būvuzņēmējs Rīgā un Pēterburgā. Koka divstāvu namu un piecstāvu mūra māju Dārtas ielā 35 (tagad E. Smiļģa iela) viņš īsi pirms 1. pasaules kara cēla sev un atstāja mantojumā savai ģimenei. Nomācošā pārsvarā šeit ir vienistabas dzīvoklīši, un tikai paša saimnieka dzīvoklis var lepoties ar 3 istabām. Būvuzņēmējs ar grāmatveža izglītību zināja, kāds ir pieprasīts un ekonomiski izdevīgs īres dzīvokļa tips.
Izmaiņas politiskajā un ekonomiskajā jomā, kā arī sabiedrības modernizācija pēc 1. pasaules kara stimulēja pieprasījumu pēc cenas ziņā pieejamiem, bet ērtiem un higiēniskiem mājokļiem. Mazie un pārapdzīvotie dzīvokļi tika uzskatīti par sociālu problēmu.
Eiropā populāra kļuva municipālā īres māju būvniecība, un šādu praksi izmēģināja arī Rīgā. Sociāldemokrātiski orientētā Rīgas pilsētas valde skatījās “Sarkanās Vīnes” virzienā. Pašvaldības darbinieki tika sūtīti komandējumos, lai izpētītu, kā citviet tiek risināta dzīvokļu krīze. Iespaidojoties no Karl-Marx Hof, Friedrich-Engels Hof, Bebelhof un citu sociāldemokrātu un marksisma filozofu vārdos nosauktu Vīnes municipālo īres māju piemēriem, Rīgā starpkaru posmā tika uzsākta pašvaldības blokmāju un rindu māju būvniecība. Līdz 2. pasaules karam tika realizēti kopumā 7 šādi projekti. Pieprasījums pēc dzīvokļiem pilsētas īres mājās bija milzīgs. Tika stimulēta arī dzīvokļu kooperatīvu izveide. Tomēr kopumā Rīgā starpkaru posmā tieši privātā būvniecība joprojām deva vislielāko artavu dzīvojamā fonda papildināšanā.
Ivita Ose
Ivita Ose studējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur 2009. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu vēsturē. Nobeiguma darbā pievērsusies pagājušā gadsimta starpkaru perioda modernās arhitektūras izpētei Latvijā, saistot to ar sociālpolitiskiem un ekonomiskiem aspektiem. Ar priekšlasījumiem par mājokļu arhitektūru uzstājusies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas pilsētas arhitekta biroja un Latvijas Arhitektu savienības organizētajos pasākumos. Autore vairākām ar arhitektūras vēsturi un interjeru saistītām publikācijām žurnālā “Latvijas Architektūra”, tostarp rakstu sērijai “Latvijas mājokļu estētika 1920–1940”.
Nodarbojas ar dzimtas mantotā nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, kā arī vada dizaina un interjera preču mājražošanas uzņēmumu.
10:00 -12:30 Pirmais ekskursiju cikls
Rīgas kvartāls. Kompleksa mājokļu apbūve Rīgā
Artis Zvirgzdiņš
Dažādo savas atmiņas! Padomā par Pļavniekiem!
Aleksandrs Feļtins
Deviņi Rīgas stāvokļi
Oskars Redbergs
13:00 -14:30 Otrais ekskursiju cikls
Eksperimentālās lielpaneļu ēkas Rīgā
Evelīna Ozola
Ekonomiskais mājoklis Rīgā
20. gadsimta sākumā
20. gadsimta sākumā
Ivita Ose
Koka mājoklis Rīgā
19. un 20. gs.
mijas periodā
19. un 20. gs.
mijas periodā
Inga Karlštrēma
Konferenci atbalsta:
